Reiz senos laikos dzīvoja maza meitene, kurai vairāk par visu pasaulē patika kaut kur projām no citiem savā nodabā apsēsties un pasapņot, bet pēc tam sasapņoto pasauli uzzīmēt vai izveidot no plastilīna. Tad, kad citi bērni dauzījās, plēsās, jokojās un spēlēja spēles, viņa tikai sapņoja un zīmēja. Skolas laikā matemātikas un latviešu valodas burtnīcas bija pilnas piezīmētas ar dažādiem izdomātiem ķēmiņiem un pasaku tēliem. Skolotāji meitenei lika sliktas atzīmes, bet viņa tikai sapņoja un zīmēja. Pienāca studiju gadi un meitene gribēja stāties Mākslas Akadēmijā, bet izrādijās, ka tur cilvēku “taisa” par lielu, dziļu un nopietnu mākslinieku, bet ķiņķēziņu zīmētājus nemāca. Meitene pabeigusi skolu sāka strādāt dažnedažādus jocīgus darbus - kolhozā par sekretāri, muzejā par apkopēju, rūpnīcā par atslēdznieku, bet katrā brīvā brīdī tikai sapņoja un zīmēja.
Bet… notika brīnums - viņa atrada divus jaunus sapņu pasaules atdzīvinātājus Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu. Urrā! Multenītes!!! Tur bija viss: gan mīļie naivi dzīvnieciņi “Bukuragā”, gan mistiski tēli “Fantadromā”, gan K.Skalbes fantāzijas tēli “Kaķīša dzirnavās”.
Pirmā filma, kuru meitene, kas jau sen vairs nebija meitene, uzzīmēja, bija 30 sekundes gara. Nu un! Tās režisors bija Pauls Timrots - viņš arī pirmo reizi “pie šprices ticis”. Tai sekoja “Kaķīša dzirnavas”, “Fantadroms”, “Bukurags”, “Tumšupes priesteris”.
Nu jau zīmētajiem ķēmiņiem vairs negribējās dzīvot tikai skolas burtnīcās un animācijas filmiņās. Tie sāka dzīvot uz istabu sienām Garkalnes pagasta bērnu poliklīnikā un grāmatu lappusēs, izdevniecības “Zvaigzne” izdotājā grāmatā “Mana lelle”.
      Tāds bija mans ceļš pie animācijas.No 1995. gada es strādāju filmu studijā “Rija” pie dažādiem ārzemju projektiem “Lupo Alberto”, “Kirikou et la Sorciere” un “Anatole”. Brīnišķīgas lietas cilvēkam var iemācīt darbs, kuru mīli! Ir dažādi kursi un darbnīcas, kuros var pilnveidoties arī ķēmiņu zīmētājs. Pie Ričarda Viljamsa, viena no pasaules vadošajiem animatoriem, es sapratu, kā salikt pa plauktiņiem savas darba gaitā iegūtās zināšanas. Tas ir kaut kas ļoti labs, ko var iemācīt arī citiem. Es zinu, kā jūtas bērns, kas ir savādāks nekā pārējie un tā īsti nevar atrast savu vietu citu bariņā. Nāciet uz mūsu bērnu studiju - zīmēsim multenītes! Tās var zīmēt uz papīra, taisīt no plastilīna, zīmēt tieši uz filmu lentes, veidot no avīzēm, smiltīm, puķēm, zariņiem, tamborētām lellēm, dažādiem priekšmetiem un pat no savām apkrāsotajām rokām.

Studija atrodas Annas ielā 2 un es strādāju par animācijas skolotāju.

Uz saredzēšanos!
Ilze Ruska